Vispārīgi par sliekām
Kalifornijas sliekas
Sliekas pieder posmtārpu Annelida tipam, mazsartārpu Oligochaeta klasei, Haplotaxida kārtai, slieku Lumbricidae dzimtai. Lumbricidae dzimtā kopumā ir zināmas vairāk kā 40 ģintis ar vismaz 600 sugām. Sliekas ir tipiskas augsnes apdzīvotājas. Tās ir sastopamas atmirušu augu atlieku uzkrāšanās vietās, piemēram, komposta un mēslu kaudzēs, zem mizas trūdošā koksnē un tamlīdzīgos substrātos. Tomēr ir dažas sugas, kurām dzīves vide ir pārmitras augsnes vai ūdenstilpnes.
Latvijā atklātas pavisam četrpadsmit īsto slieku sugu. Visbiežāk sastopama parastā tīrumslieka, kas mīt galvenokārt pļavās, laukos, dārzos. Tādā pat vidē dzīvo garā tīrumslieka, zaļganā tīrumslieka un sārtā slieka jeb sārtā eizēnija. Latvijā nelielās platībās, toties vienkopus lielā skaitā dzīvo dārza tīrumslieka. Savukārt gandrīz jebkurā ar pakaišiem sajauktu liellopu mēslu kaudzē lielā blīvumā mīt mēslu slieka – salīdzinoši neliels tārpiņš. Mežainās vietās patīk dzīvot mitrāju sliekai, pelēkajai sliekai, skuju sliekai, lapu sliekai, meža sliekai un augsnes dižsliekai.
Latvijā atklātas pavisam četrpadsmit īsto slieku sugu. Visbiežāk sastopama parastā tīrumslieka, kas mīt galvenokārt pļavās, laukos, dārzos. Tādā pat vidē dzīvo garā tīrumslieka, zaļganā tīrumslieka un sārtā slieka jeb sārtā eizēnija. Latvijā nelielās platībās, toties vienkopus lielā skaitā dzīvo dārza tīrumslieka. Savukārt gandrīz jebkurā ar pakaišiem sajauktu liellopu mēslu kaudzē lielā blīvumā mīt mēslu slieka – salīdzinoši neliels tārpiņš. Mežainās vietās patīk dzīvot mitrāju sliekai, pelēkajai sliekai, skuju sliekai, lapu sliekai, meža sliekai un augsnes dižsliekai.
|
|
Click to set custom HTML
|
Visas sliekas ir hermafrodīti – tām ir gan sievieši, gan vīriešu dzimumorgāni (vienlaicīgi mamma un tētis). Tomēr pati sevi slieka apsēklot nevar. Lai radītu pēcnācējus, tam obligāti jāsatiekas ar vēl kādu savas sugas pārstāvi. Dzimumbriedumu sasniegušām sliekām ķermeņa priekšgalā ap 25. – 30. posmu veidojas gredzenveida uzbiezinājums, tā sauktā jostiņa – gļotains paplatinājums, kurā zināmu laiku (tas atkarīgs gan no tārpa sugas, gan konkrētā īpatņa dzīves apstākļiem) pēc šādas satikšanās attīstās oliņas. Kad oliņas nobriedušas, jostiņas izdalītās gļotas sacietē – izveidojas kokons, kuru tārps nomauc pār galvu un atstāj augsnē (organiskajā substrātā). Piedāvājam noskatīties video, kurā redzama slieku pārošanās. Redzamais baltais šķidrums starp sliekām ir sperma.
|
Click to set custom HTML
No olas, kas atrodas kokonā, izšķiļas jaunās slieciņas. Vienā kokonā parasti attīstās 1 - 2 tārpi, bet iespējams arī lielāks skaits 10 – 12. Inkubācijas perioda ilgums ir ļoti atkarīgs no vides temperatūras un var ilgt no vairākām nedēļām optimālā temperatūrā līdz vairākiem mēnešiem nepiemērotas temperatūras apstākļos. Jaunās sliekas, atkarībā no sugas, dzimumbriedumu var sasniegt dažu nedēļu vai pat gada laikā. Ja ir piemēroti apstākļi, sliekas kokonus var producēt jebkurā sezonā. Eiropas mērenās klimata joslas augsnēs tas parasti notiek pavasarī un vasaras sākumā. Dabiskajos apstākļos kokonu skaits ir neliels, turpretim laboratorijas apstākļos turētas sliekas spēj radīt pat vairākus desmitus kokonu gadā.
Sliekas ķermenis sastāv no labi saskatāmiem gredzenveida segmentiem jeb posmiem. Segmenti ir līdzīgi, un to skaits atkarībā no sugas parasti ir no 50 – 200 (maksimāli pat līdz 600). Ķermeni klāj sīki, ar neapbruņotu aci nesaskatāmi sariņi. Katram segmentam, izņemot priekšējo, ir 4 nelielu sariņu pāri. Šie sariņi palīdz dzīvniekam pārvietoties un nostiprināties starp aliņas sienām. Tie izvietoti kūlīšos ķermeņa apakšpusē un sānos, atskaitot galvu.
Gremošanas sistēma sākas ar rīkli, pāriet barības vadā, tad kuņģī, viduszarnā un beidzas ar galazarnu un anusu. Daudzām slieku sugām barības vadā atveras 3 pāri tā saucamo kaļķdziedzeru, no kuriem gremošanas traktā tiek izdalīts kalcija karbonāts. To nozīme pilnībā vēl nav noskaidrota, bet uzskata, ka dziedzeriem ir vairākas funkcijas, kas saistās ar uzņemto humusskābju neitralizāciju, barības vielu un skābekļa absorbciju, liekā Ca (kalcija) izdalīšanu, pH (skābuma – sārmainuma) regulāciju asinīs u.c. funkcijām (Dogels, V. 1986. Posmtārpi (Annelida). Bezmugurkaulnieku zooloģija. Rīga, Zvaigzne, 225.-261. lpp.). O.Atlavinite fiksējusi slieku darbības rezultātā augsnes pH KCl paaugstināšanos par 0,2 vienībām (Атлавините, О. 1990. Влияние дождевых червей на агроценозы. Вильнюс, Мокслас, 179 с.).
Krievu lumbrikoloģe T.Perele (Перель, Т.С. 1979. Распространение и закономерности распределение дождевых червей в фауне CCCP. Москва, Наука, 272 с.) atkarībā no slieku barošanās veida piedāvā to morfo-ekoloģisko klasifikāciju. Kaut arī sliekas ir saprofāgi (gr.sapros satrūdējis, sapuvis + trophē barošana) dzīvnieki, tomēr dažādām slieku sugām barošanās var būt atšķirīga. T.Perele sliekas iedala humusa formētājās (humus formers) un humusēdājās (humus feeders). Pirmās barībā patērē mazsadalījušās augu atliekas, kamēr otrās grupas sliekas barojas augsnes minerālajā horizontā ar stipri sadalītām augu atliekām (humusu).
|
|
Sliekas augsnē izveido neskaitāmas aliņas. Ja augsne nav īpaši blīva, jebkura slieka gluži vienkārši urbjas tai cauri: savelkot spēcīgo muskulatūru, tārps sašaurina ķermeņa priekšdaļu (galvas galu), līdz tas kļūst smails kā kalts, tad uztausta starp zemes daļiņām vismazākās pretestības vietu, iespraucas šai vietā ar galvu, pēc tam sasprindzina muskulatūru –galva kļūst resna –, un augsne pašķiras uz sāniem, tad pievelk ķermeņa pakaļgalu un urbjas tālāk. Ja zeme ir pārāk blīva un viegli nepadodas, tad slieka vārda tiešā nozīmē ēdas uz priekšu: aprij augsnes daļiņas, izlaiž caur gremošanas traktu un pa anālo atveri, kas atrodas garā ķermeņa pakaļgalā, izmet tās atkal ārā.
Vasarā agri no rīta daudzviet redzamas sīkas virknītē izkārtotas zemes kaudzītes. Te naktī pazemē līdusi slieka; laiku pa laikam tā izlīdusi arī virszemē un iztukšojusi savas zarnas, atstājot šīs kaudzītes. Galvenokārt naktīs virs zemes sliekas izlien tāpēc, ka gaiss tad ir mitrāks. Sliekām tad ir vieglāk elpot caur valgo, gļotaino ādu, kas nedrīkst izžūt. Viņi elpo caur ādu, tātad ar visu sava ķermeņa virsmu. Ja zeme strauji piesātinās ar ūdeni, skābekļa trūkums izdzen tārpus zemes virspusē. Tieši tāpēc krievu, vācu un citās valodās sliekas sauc par lietus tārpiem. Optimālais mitrums slieku dzīvesvietā ir 60-70%, vairošanās būtiski samazinās pie 30-35%, bet mitruma līmenim nokrītoties līdz 22% tās iet bojā nedēļas laikā. Laboratoriskos apstākļos audzētām sliekām maksimālais masas pieaugums un atliktais kokonu skaits tiek sasniegts 70-85% mitrumā, kas ir tuvs rādītājs ūdens saturam slieku organismā. Sliekas iet bojā nedēļas laikā, ja pH līmenis nokrities līdz 5 (skāba vide) vai paaugstinājies līdz 9 (sārmaina vide). Sliekas būtiski spēj ietekmē arī augsnes ķīmiskās īpašības.
Virszemē sliekas meklē nobirušas lapas, zariņus, zāļu stiebriņus, sēņu gabaliņus, nelielus beigtus kustonīšus un tamlīdzīgu organisko pārtiku. Sliekas priekšroku dod ar slāpekli bagātai augsnei, kurā jūtami paaugstinās to koncentrācija un vairošanās spējas. Slāpekļa augstais saturs pamato slieku interesi attiecībā uz zālēdāju dzīvnieku izkārnījumiem. Lai arī līdz galam nav izpētīts, arī patika pret kritušajām lapām varētu būt saistīta ar tā slāpekļa saturu. Kad slieka atrod barību, tā satver mutē, kas atrodas posmotā ķermeņa otrā posma apakšpusē, un ievelk aliņā, kur noglabā īpašās ejās. Pēc kāda laika – kad atradums pietiekami satrūdējis – slieka apēd. Gremošanas traktos atliekas tiek macerētas, sajauktas ar augsnes minerāldaļiņām un koprolītu (slieku mēslu jeb humusa/ biohumusa) formā atgrieztas augsnē. Augsnē nonāk arī citi slieku vielmaiņas jeb metabolisma produkti – urīns, dziedzeru izdalīti sekrēti, tādejādi būtiski bagātinot auksni ar mikro un makroelementiem - slāpekli, fosforu, kāliju, kalciju utt. Piemēram, slieku kaprolītos (humusā) fosfors augiem uzņemamās formās ir 5 – 10 reizes augstāks kā apkārtējā augsnē (Lee, K. E. 1985. Earthworms. Their Ecology and Relationships with Soil and Land Use. Sydney, Orland, London, Academic Press, pp. 411.). Barības vielas atbrīvojas arī sadaloties bojā gājušo slieku audiem, kas satur 60 – 70% olbaltumvielu un, attiecīgi, 12% slāpekļa. Slieku gremošanas traktos un koprolītos tiek stimulēta mikroorganismu darbība.
Sliekas garšo ļoti, ļoti daudziem. No zīdītājiem uz sliekām kāri ir kurmji, eži, ciršļi, tāpat peles, žurkas, āpši un meža cūkas. No putniem: gan mājas strazdi, gan meža strazdi, gan sīļi un citi vārnveidīgie, gan neko, kam vien ir gaļas garša, nesmādējošie baltie stārķi, gan vairāku sugu plēsīgie dienas un nakts putni. Protams, izdevību apēst slieku nelaiž garām vistas un citi mājputni. Šie tārpi iet pie dūšas gandrīz visiem abiniekiem, pirmām kārtām jau visu sugu īstajiem krupjiem, kuri vasarā pēc lietus dodas pat speciālās slieku medībās. Arī abu sugu tritonu ēdienkartē sliekām ir ļoti nozīmīga vieta. No Latvijas rāpuļiem pirmo vietu slieku ēšanā ieņem bezkāju ķirzaka glodene. Sliekēdāju netrūkst arī starp dažādiem bezmugurkaulniekiem. Tomēr lielākais kaitnieks savu palīgu – slieku – populācijai ir lauksaimnieki, it īpaši tie, kuri lieto ķimikālijas. Viņu darbības dēļ daudzviet būtiski samazinājies slieku skaits vai pat to nav vispār, kas ir būtisks kaitējums augsnei.
Slieku darbība atstāj lielu ietekmi uz augsnes struktūru un porainību. Porām ir liela nozīme augsnes aerācijā (gaisa piekļuvei, tā bagātināšanai) un ūdens infiltrācijā. Kā praktiskus piemērus izmantosim dažādu pētnieku novērojumus. Jaunzēlandē ganību augsnēs ar sliekām mitruma saturs dziļumā līdz 30 cm ir par 17% lielāks kā ganību augsnēs bez sliekām. Augsnēs ar sliekām ūdens iefiltrējas 2 - 10 reizes ātrāk nekā augsnēs bez sliekām. Neartās augsnēs, kur saglabājas slieku ejas, ūdens iefiltrējas 5 reizes ātrāk kā uzartās augsnēs. Francijā ganību augsnēs sliekas atrastas dziļumā līdz 2m. Slieku klātbūtne var mazināt augsnes sablīvēšanos agrotehnisko pasākumu rezultātā. Tā, pēc ražas novākšanas novēro augsnes blīvuma ievērojamu palielināšanos. Tomēr augsnēs, kur ir daudz slieku, tas notiek mazākā mērā. Augsne, kurā sliekas ir iznīcinātas, sablīvējas un virspusē kļūst slapja. Vērojama augu apsakņošanās virskārtā, uzkrājas organiskās atliekas, pieaug sēnīšu slimību un sausuma izraisīti postījumi (Lee, K. E. 1985. Earthworms. Their Ecology and Relationships with Soil and Land Use. Sydney, Orland, London, Academic Press, pp. 411.). Sliekas spēj augsnē iespiesties labāk kā augu saknes. Tāpēc slieku ejas veicina arī augu sakņu iestiepšanos dziļāk augsnē.
Lauksaimnieki izmantojot dažādus agrotehniskos līdzekļus un ķimikālijas, apzināti vai nē, paši kaitē savai lauksaimniecībā izmantotajai zemei un pastarpināti cilvēku veselībai. Daba pati ir radījusi mehānismu ar kuru var ietekmēt augsnes struktūru, fizikālās un ķīmiskās īpašības. Nekas jauns nav jāizgudros, tikai jāpalīdz, jāstimulē dabīgie procesi!
Interesanti fakti saistībā ar sliekām
- Pirmās slieku fosīlijas atklātas vairāk nekā pirms 600 miljoniem gadu, salīdzinājumā dinozauru - pirms 300 miljoniem;
- Vairums slieku dzīves ilgums ir 3-4 gadiem, bet ir gadījumi, kad sasniegušas 15-16 gadu vecumu;
- Garākā slieka pasaulē atrasta Dienvidāfrikā. Tās garums 8metri;
- Dažās valstīs ir cilvēki, kuri sliekas lieto uzturā, piemēram, Jaunzēlandes pirmiedzīvotāji maori, aborigēni Austrālijā, daļā Ķīnas;
- Slieku lietošana uzturā pazemina holesterīna līmeni, satur Omega3 eļļu;
- Sliekas ir aukstasiņu dzīvnieki;
- Sliekas spēj ataudzēt daļu zaudētā ķermeņa (astes galu);
- Kleopatra sliekas pasludināja par svētām un ar likumu aizliedza zemniekiem tās izņemt no augsnes;
- Darvins sliekas pētīja 39 gadus un nonāca pie secinājuma, ka diezvai uz pasaules ir daudz tādu dzīvnieku, kuriem ir bijusi tik liela nozīme pasaules veidošanā.
Ja Jums šī mājas laba ir bijusi noderīga, aicinam atbalstīt un iepazīties ar mūsu reklāmdevēju piedāvājumiem. Varbūt kaut kas noder! ;)
Iesakiet draugiem.lv! Ja esat reģistrējies google, uzklikšķiniet uz +1, tādejādi mājaslapu padarot vieglāk atrodamu google meklētājā!
Iesakiet draugiem.lv! Ja esat reģistrējies google, uzklikšķiniet uz +1, tādejādi mājaslapu padarot vieglāk atrodamu google meklētājā!
http://slieka.weebly.com ievietotās informācijas kopēšana, pārpublicēšana vai izplatīšana bez saskaņošanas ir stingri aizliegta. Citēšanas gadījumā obligāti lietojama atsauce uz http://slieka.weebly.com
Copyright © 2012 http://slieka.weebly.com All rights reserved